KARDIOSTIMULATORI UN TO PĀRBAUDE (PROGRAMĒŠANA) GK NEIROKLĪNIKA!

Tagad kardiostimulatoru pārbaudi un programmēšanu ir iespējams veikt arī GK Neiroklīnikā ar četriem dažādiem aparātiem, jo katrs stimulatora ražotājs ir izveidojis savu diagnostikas ierīci, kuru nevar izmantot, lai pārbaudītu cita ražotāja stimulatorus.
Šīs pārbaudes var veikt ambulatori mūsu klīnikā, jo tā ir neliela procedūra, kas ilgst apmēram 30 minūtes.
Pastāvīgs elektrokardiostimulators ir sarežģīta elektroniska ierīce, kura sastāv no enerģijas avota, mikroprocesora un elektrisko impulsu ģenerēšanas sistēmas. Viss šis “pildījums” ir iepakots miniatūrā titāna ietvarā, kura ietekme uz cilvēka audiem ir neitrāla. Šī ierīce ir savienota ar elektrodiem (speciāliem vadiem), kas tiek ievadīti caur vēnām tieši sirds dobumā (priekškambarī vai sirds kambarī) un kalpo kā elektrokardiostimulatora “acis” un “rokas”. Ar elektrodiem sirds elektrokardiostimulators saņem informāciju par sirdsdarbību, un no aparāta tiek pārsūtīti impulsi uz sirds muskuļiem. Pateicoties šādai sistēmai, elektrokardiotimulatoram, proti, “smadzeņu centram”, nav vajadzības atrasties tieši sirdī. Tas parasti atrodas zem lielā krūšu muskuļa (parasti kreisajā pusē, lai pēc tam slimnieks varētu brīvi strādāt vai veikt citas aktivitātes ar labo roku).
Kad sirds streiko, daudzos gadījumos noregulēt tās darbību iespējams ar elektrokardiostimulatoru. Vai slimniekam nepieciešama smalkā ierīce, izlemj kardiologs. Daudzi slimnieki velti cer, ka stimulators novērsīs aritmiju, taču tas tikai nodrošina, lai sirdsdarbībā neiestātos pauzes un pacients varētu lietot nepieciešamos medikamentus, kuri parasti to palēnina. Pacientiem, kuriem bijuši īpaši nopietni sirdsdarbības ritma traucējumi, implantē defibrillatoru, kas darbojas ne tikai kā stimulators, bet nepieciešamības gadījumā veic elektrošoku, glābjot slimnieka dzīvību.
Kardiostimulators palīdz dzīvot pilnvērtīgi. Ievietošanas operācija ir diezgan vienkārša. Tās laikā lokālajā anestēzijā izdara nelielu griezienu krūškurvja kreisajā pusē, implantu ievieto zem ādas un, punktējot asinsvadu, pievieno speciālus elektrodus. Lielāko kardiostimulatora daļu aizņem baterija, bet vissvarīgākā ir mikroshēma ar programmu, kas nosaka tā funkcijas.
Kreisajā pusē ierīci implantē nevis tāpēc, ka tur atrodas sirds, bet tādēļ, ka cilvēki, galvenokārt, noslogo labo roku un intensīvas fiziskas slodzes laikā varētu stimulatoru sabojāt.
Sākumā, pēc kardiostimulatora implantācijas kaut arī nav nekādu sūdzību, kardiologu nepieciešams apmeklēt reizi divos gados, bet vēlāk – reizi gadā.
Kardiostimulatora baterija kalpo vidēji 10 gadus, bet, to optimāli iepro-grammējot, pat 15 – 20 gadus atkarībā no tā, cik daudz un kādā režīmā tas darbojies.
Ierīces datu nolasīšana, darbības kontrole un parametru regulēšana notiek ārsta kabinetā ar īpašu iekārtu – programmeri. Jo stimulators sarežģītāks, jo vairāk iespēju to pielāgot dažādām vajadzībām.

Ja slimība progresējusi vai tai pievienojusies cita sirds problēma, to var pārprogrammēt citā režīmā vai arī mainīt pret citu ierīci ar specifiskām funkcijām.
Gudrie stimulatori apkopo visu informāciju, kas noticis ar sirdi. Kad baterijas resursi tuvojas beigām, ierīce izslēdz papildu funkcijas, lai maksimāli taupītu atlikušo enerģiju, un šādā režīmā tā var droši funkcionēt vismaz pusgadu. Atnākot uz pārbaudi, pacientam tiek izdrukāts prognozējamais baterijas darbības ilgums.